Ziemeru muiža hronikā minēta jau 1550.g., kad tās īpašnieks Johans Felbergs par 100 dālderiem pārdevis savu muižu svainim, brīvzemniekam Albertam Zeimeram (Albreht Seimer).1631. gadā zviedru valdība atdevu muižu Kristoferam Langenbergam, bet poļu laikos, tās īpašnieks bija Rodgers Ārens. Polijas karalis muižu tālāk atdeva Jānim Cernovskim, kas to pārdeva Vazinskim. 1660. gadā Zviedrijas karalis muižu piešķir valsts padomniekam Ēmundam Grīpenhīlam, kurš to pārdod kapteinim Johanam Brantam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 19.gs. sākumam.1804.gadā muižu nopērk Johans Gotlībs fon Volfs un tā ir dzimtas īpašumā līdz Latvijas agrārai reformai. Pagājušā gadsimta 30 tajos gados Ziemeru muižā izvietota Latvijas robežapsardzības daļa, bet 1935. gadā to iegādājās Zemes bankas direktors Teodors Plūme un uzdāvināja meitai Elvīrai Plūmei (Felsbergai). Padomju laikā muižas kungu namā bija Ziemeru ciema izpildkomiteja, bibliotēka, klubs, pienotava, kolhoza „Vaidava” kantoris, mežniecība un dzīvokļi. 1990.tajos gados Felsbergi atjaunoja īpašuma tiesības, bet 2003. gadā muižas kungu māju un ūdenstorni nopirka Dita Balčus ar ģimeni.

Lielā Ziemeļu kara gados visas muižas ēkas nodedzinātas pēc sērgas (1710-1711.gada mēris). Muižas ēkas pakāpeniski celtas un pārbūvētas no jauna. Gar Ziemeru muižu ved senais Pleskavas ceļš – galvenā maģistrāle uz Pēterpili, pa kuru noteikti ne vienu reizi vien devies arī Pēteris I, kā arī mācītāja Ernesta Glika slavenā audžumeita Marta Skavronska, nākamā Krievijas cariene Katrīna I. Tiek pieņemts, ka 1750. gadā klasicisma ar baroka elementiem stilā uzceltā kungu dzīvojamā māja ir tā pati, kas daļēji pārbūvēta ir saglabājusies līdz mūsdienām. Saglabājušās arī krusta velves, kamīns, ozolkoka kāpnes, vairākas ozolkoka divviru durvis un vārdos neaprakstāmā gaisotne…

Ziemeru muižas kā kultūras un sabiedriskās dzīves centra stāsts ir sens tāpat kā pati ēka un viss muižas ansamblis – viens no nedaudzajiem, kurš vislabāk saglabājies Vidzemē un ir valsts nozīmes aizsargājams/ievērojams arhitektūras objekts, ir arī Latvijas un Eiropas nozīmes vēstures, kultūras un dabas mantojums. Muižas komplekss atrodas bioloģisko labumu centrā – aizsargājamā ainavu apvidū “Veclaicene”, kas ir arī Natura 2000 teritorija un tās tuvumā atrodas dabas liegums “Avotu mežs”, kā arī aizsardzības statusā esošā Ziemeru ozolu aleja. Muižas atrašanās Latvijas galējā punktā – Igaunijas un Krievijas robežu tuvumā, rada īpašu sajūtu – tā atšķiras no citām vietām Latvijā, ir pārsteidzoši neskarta un dabiska.