Patiesie stāsti par malēniešiem

Kārtīgs malēnietis nelielās, viņš tikai pasaka patiesību, kā bija. Vai kā viņa acīm izskatījās. To var saukt par viņa patiesību, bet tik un tā patiesība. Kurš gan par tevi, cilvēk, labāk ko zina, nekā tu pats? Tāpēc pašam nevajag klusēt, bet celt savu patiesību gaismā, lai visi redz. 

Citādi var iznākt, kā savulaik Zvaigznītes Jēkabam, kurš uzrakstīja stāstus par malēniešiem. Kāpēc viņam niezēja skribelēt par malēniešiem, kad varēja apcerēt pats savus tautiešus- piebaldzēnus? Voi, voi, cik daudz par tiem būtu sakāms! Bet no savējiem var tumšā krogā dabūt zilu aci, turpretim tālumnieki neskries gaisa gabalu, lai kulakus vicināt. Kad paša slikta rakstura dēļ gribas citu nolikt, par muļķi pataisīt, tad labāk, ka apceltais nav tuvumā. Un tā Zvaigznītes Jēkabs skricelēja par malēniešiem, it kā tiem neslavu celdams.

Nevar teikt, ka tur viss būtu samelots. Aprakstītais esot gan patiesi noticis, tikai autors, kura gara lidojums tāds vien kā vistai, nav pratis savus gabaliņus pareizi nobeigt. Kā tagad saka- izdarīt pareizos secinājumus.

Malēnieši bez lielīšanās var būt lepni, ka izdarījuši trīs lielus, pasaules mēroga atklājumus:

Pirmie izgudrojuši elektrisko spuldzi- lasīt šeit.

Pirmie lietoja mākslīgo mēslojumu ražas palielināšanai- lasīt šeit.

Pirmie izgudrojuši riteni, kas kļuva par mehānikas pamatu- lasīt šeit.

Nebūtu malēniešu, varbūt vēl tagad pasaule vasarā šļūktu ar ragavām!