Eiropas galējā robeža
Eiropas Savienības robeža atrodas vien 30 kilometrus no Alūksnes – kaut bez īpašas atļaujas robežstabam pieskārties neizdosies, pati mūsu novada mala un tās ieražas liecina, ka šī vieta ir īpaša, ka atrodamies kultūru un valodu krustpunktā.
Robeža mūsu ļaudis darījusi drosmīgus: mēs nebaidāmies savu pasauli samērot ar kaimiņa sētu, un šo valodu un ieskatu dažādību kopā arī koši svinēt.
Pievērs uzmanību Pededzei un Liepnai!
Arī pirmās neatkarīgās Latvijas valsts robeža sākotnēji tikusi iezīmēta vietā, kur saplūst mūsu Pededzes un Liepnas pagasti – te rodams Silenieku krustakmens.
Savulaik akmens iezīmējis robežu starp Poliju, Krieviju un Zviedriju jeb Pleskavas un Vitebskas guberņām un Vidzemi, kā arī starp Kūdupes, Alūksnes un Lāzberģu muižu zemēm.
Pededzes tērpi un to krāsas ir pagasta vēstures izveidoti – pamatā tiem latviskie cimdu un zeķu raksti, taču no Krievijas impērijas, kā arī Polijas un Zviedrijas laikiem nāk sarkanais un violetais, bet zilā krāsa raksturīga igauņiem: vēl 20. gadsimtā daļa pagasta atradusies kaimiņvalstī.
Gluži neparasta ir vietējo valodas izloksne – krieviski runājošais droši sauks burkānu par “barkanu” – lai skaidrs ikvienam, turklāt šeit saglabājušies visneparastākie vecvārdi.
Liepnas pagastā latgaliskais sajaucies ar vidzemniecisko un igaunisko – par to spilgti liecina trīs dažādo konfesiju dievnami: šeit viens otram līdzās Evaņģēliski luteriskā baznīca, Svētā Jāņa kristītāja Romas katoļu baznīca un Pravieša Elijas pareizticīgo baznīca.
Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālais kāzu rituāls iekļauts Latvijas Nemateriālas kultūras mantojuma sarakstā. Tajā vienuviet saplūduši ne vien pareizticīgo krievu, bet arī savdabīgo setu, kā arī latviešu ieskati par kāzām. Ja dosies uz šīm svinībām, atceries – lai jaunlaulātie viens otram neapniktu, meklē citu ceļu uz baznīcu nekā priekšā braucošais. Un nebrīnies par milzīgo cimdu un zeķu daudzumu līgavas pūrā – tam jāpietiek vismaz desmit gadiem: uzrodoties bērniem, adīt viņai vairs nebūs laika.
Arī Pededzes Masļeņica balstās pareizticīgo iedzīvotāju gada ritējumā un ticējumos. Svētki, kuros tiek aizvadīta ziema un sagaidīts pavasaris – vizināšanās zirga pajūgā, jautrība ar folkloras zinātājiem, dedzinot salmu lelli un ēdot pankūkas jeb bļinus.
Aizbraucot līdz Draudzības akmenim, nokļūsim trīs valstu robežu krustpunktā – pa kreisi Igaunija, pa labi Krievija. Akmens ir simboliska kaimiņu tautu sadraudzību zīme.